Sarunu laikā piedzīvojām mērkaķu sirojumu. Tie apgrauž vēl negatavos papaijas augļus un nodara postu arī citā veidā. Šeit visā krāšņumā var ieraudzīt mērkaķu blēdīgo, nekaunīgo un zaglīgo dabu. To redzot, šķiet, ka cilvēks kaut ko ir veiksmīgi pārņēmis attiecību uzturēšanā ar  līdzcilvēkiem. Puikas, kā brašie zemessargi, ir nomodā par savu teritoriju un nelūgtos viesus padzen no savām mājām. 

Mūsu kopīgās kalpošanas pirmajā nedēļā uz nopietnu operāciju slimnīcā vajadzēja doties  Kannan. Mums bija iespēja viņu apmeklēt intensīvās terapijas nodaļā. Pēc 8 dienām, protams, ne ar pilnu jaudu, viņš atkal piedalījās it visā.

26. janvārī visā Indijā ir svētki – Republikas diena. To svinēja arī misijas centrā, kur patversmē dzīvojošie zēni ir apmācīti tādā kā militāra parādē. AILELBI mantzinis Ričards Hūpers to visu dokumentē savā fotokamerā.

‌Pēc himnas nodziedāšanas, mastā paceļas karogs, no kā vienā brīdī izbirst ziedi.

‌Neskatoties uz grūtībām, savu darbību 4 ciematos turpina vakara apmācību klases, kas daļēji ir iespējams tikai tāpēc, ka Latvijā ir privātie ziedotāji, kuri ar saviem regulārajiem mērķziedojumiem ir izvēlējušies atbalstīt tieši šo pozīciju. Apmēram 250 bērniem pēcpusdienās 7 skolotājas papildus palīdz mācīties. AILELBI prezidentei Violetai Stīvenai tiekoties ar Orangur ciema bērniem, prieks ir abpusējs.

‌Viens tradicionāli ģērbies ciemata vīrs, līdzīgi kā virsmuitnieks Zakhajs, uzkāpa kokā, lai labāk redzētu, kas notiek aiz mūra baznīcas ēkas pagalmā.

‌Vakara klašu skolotājas reizi mēnesī pulcējas vienkopus, lai cita citu stiprinātu. Arī evaņģēlists Amoss, kā garīgais padomdevējs, ir kopā ar viņām. 

‌Septuagesima svētdienu ar Svēto Vakarēdienu svinējām Kaludur ciema draudzē. Pateicoties mācītāja Viktora aktīvai kalpošanai, šī ir pati daudzskaitlīgākā un visādā ziņā visspēcīgākā AILELBI draudze. Gribētos domāt, ka tuvākajā nākotnē viņi ar visu varētu tikt galā paši saviem spēkiem. Šoreiz dievkalpojumā sprediķoja mācītājs Naliā Džo.

Pilnīgi pretēja situācija ir Eluthur draudzē. Gan garīgajā dzīvē, gan namturībā šai draudzei klājas ļoti, ļoti bēdīgi.

Neskatoties uz to, dažiem kopā sanākušajiem vietējiem ļaudīm un arī mums Sexagesima svētdienā šeit tika sludināts Dieva vārds un izdalīts Svētais Vakarēdiens.

Tik daudz un dažādu ticību sabiedrībā tomēr pastāv viens visas Indijas nācijas vienojošais faktors – krikets, kas gandrīz ir ieguvis kopīgas reliģijas statusu. Ja iepriekšējos gadus ar patversmes puikām un ciemata pusaudžiem pēc iespējas biežāk centāmies spēlēt futbolu, tad šogad par viena Latvijas privātā ziedotāja naudu iegādājāmies kriketa komandas aprīkojumu.

‌Lielam vairumam patversmes puiku šī bija pirmā reize, kad viņi pieskārās, varēja pielaikot un pat lietot visu spēlei domāto ekipējumu, bet ļoti iespējams, ka ārpus patversmes nekad savā dzīvē vairs tādas iespējas nebūs. Šeit redzam, kā viņi cits citam palīdz apgūt tā lietošanu.

Šādus brīnumus redzot blakus esošās sākumskolas pagalmā, sportot pieteicās arī pieaugušie vietējie vīri. Tikai tagad sāku izprast to, ka indiešiem mums zināmais visaugstākā līmeņa futbols ir tikai tāda kinderšpīle, salīdzinājumā ar to, ko viņiem nozīmē krikets.

Kā jau bērniem un pusaudžiem, arī puikām Indijā gandrīz visu laiku gribas ēst, tāpēc, lai ātrāk tiktu pie ēdiena, dažreiz kādi no viņiem iesaistās ēdiena gatavošanā.

Pateicoties Rīgas Vecās Sv. Ģertūdes draudzes regulārajiem mērķziedojumiem tieši patversmes zēnu ēdināšanai, ir iespēja viņus nodrošināt ar augstvērtīgāku, viņu vecumam atbilstošāku  ēdienu.

Šobrīd vecākajās klasēs ir eksāmenu laiks. Daži no puikām to apzinās un brīvos brīžos cenšas pamācīties.

To jau iepriekš esmu pieminējis, ka izglītība ir gandrīz vienīgais veids, kā šiem nabadzīgajiem, īpaši jau dalītu jeb ārpuskastu bērniem izkļūt no savu ciematu un sava veida nolemtības robežām. Ir pilnīgi skaidrs, ka AILELBI zēnu patversmes un vakara mācību klašu darbību noteikti būtu vērts atbalstīt arī turpmāk.

Lai Dievs svētī mūsu prātus, rokas un sirdis šajā kopīgajā misijas kalpošanā.

Gints 01.02.2016